1997. gada 18. decembris — Karatē – nebeidzamais ceļš
Turpinājums. Sākums 9. 10.
“Cilvēks glabā sevī jūras klusumu, zemes troksni un gaisa mūziku”.
Ķīniešu paruna
Jāpiebilst arī par divu veidu sparingiem (japāņu valodā kumitē). Godžju-rju stilā ir vairāku veidu kumitē sporta varianti pēc WKF noteikumiem — šobu ipon (cīņa līdz vienam ipon), šobu sanbon (līdz trim ipon). Pēc tradicionālajiem godžju-rju noteikumiem sportistiem, kas ir ar lielu cīņas un tehnikas bāzi, kas vēlas izjust daudz reālāku cīņu, piemērojami šādi kumite — irikumi džju, irikumi go, kur cīņā atjauti metieni, žņaugšana, sitieni ar elkoņiem un ceļiem, sviras uz rokām un kājām. Lai piedalītos šādās cīņās, sportisti uzvelk aizsargķiveres, kas seju aizsedz ar speciālu organisko stiklu vai režģi, lai izvairītos no traumām. Tiek lietoti arī starpenes, roku un pēc vēlēšanās arī kāju npakšstilbu aizsargi. Jāpiebilst, ka parasti tradicionālajās sacensībās ir mazāk traumu nekā cīņās pēc sporta noteikumiem, kur kontakts ir ierobežots.
Mijagi mācības un treniņi
Pēc senseja Higaona Kanrio nāves Mijagi pievērsās dabai un savām sākotnējām iedvesmas atklāsmēm. Viņš sāka trenēties ciešā saskarē ar dabu.
Jūras krastā viņš praktizēja kiai – enerģijas iedvesmotāju kliedzienu, kas bija dzirdams par spīti viļņu dārdiem. Mijagi trenēja arī acu kustības. Viņš lūkojās sākumā pakāpeniski lejup uz zemi, pēc tam — pavēršot skatienu uz horizontu jūrā. Tad atkal nolaida skatienu lejup pie savām kājām. Mijagi darīja to bez mirkšķināšanas.
Dažkārt Mijagi praktizēja Sančin katu okeāna līdz kaklam ūdenī un dažkārt kalna virsotnē, arī sniegā.
Vienlaikus Mijagi mēģināja izmantot katru izdevību treniņiem ikdienas dzīvē. Piemēram, pārvietojoties starp divām akmens sienām (2 m attālumā), viņš varēja zigzagveidā skriet starp sienām, sitot savu ķermeni pret tām. Dažkārt viņš krita lejup uz akmens bruģa un veikli ritinājās atpakaļ uz kājām.
Atrodoties ēkā, Mijagi nekad nesēdēja ar muguru pret logu vai durvīm. Guļot viņš rūpīgi izvēlējās pozu, lai pareizi novietotu galvu un netraucētu sirdsdarbību. Mazgājot seju no rīta, pastaigājoties, atverot un aizverot logus, Mijagi vienmēr domāja, kā varētu izvairīties no uzbrukuma, darot šādu darbu. Vasarā pirms došanās gulēt viņš praktizēja tsuki (sitiens ar dūri) pret moskītu tīklu. Pēc tam izdzēsa sveces liesmu ar seiken(dūres priekšējā daļa). Tad viņš ietinās moskītu tīklā un likās gulēt. Dažkārt gultā viņš nespēja aizmigt savu dienas treniņu — sāpošo un smeldzošo muskuļu dēļ.
Dažreiz no rīta Mijagi lūdza savu sievu atvērt logu, lai pētītu, kā viņš sajūt skaņas un gaismu, kas nāk pirms skaņas. Viņš mēģināja trenējoties un pētot atrast īsāku laiku, lai informācijas pārvadīšana no acīm uz smadzenēm un pēc tam uz muskuļiem notiktu pēc iespējas zibenīgāk. Mijagi tāpat studēja, kā trenēt piecas pazīstamās sajūtas un kā sajust uzbrucēju aizmugurē.
Nodarbodamies ar katām, Mijagi izdarīja dažus interesantus atklājumus. Reiz sapnī viņš redzēja vīru, kas stāstīja par katu, dodot instrukcijas ar precīzām detaļām un paskaidrojot katas saturu un būtību. Pamodies no sapņa, nakts vidū Mijagi pielēca no gultas un devās uz dodžjo izmēģināt šo katu. Šāds piedzīvojums atkārtojies vairākkārt. Tātad dažkārt Mijagi karatē mākslai veltījis 24 stundas diennaktī.
Mijagi paredz karatē attīstību
1921. gadā Okinavā par godu kroņprincim Hirohito (vēlākais Japānas kroņprincis) notika liela ceremonija, kuras laikā viņam tika demonstrētas naha-te un šuri-te. Katru no šiem cīņas veidiem rādīja to labākie pārstāvji. Naha-te demonstrēja Mijagi — tieši iepretī kroņprincim, kurs bija sajūsmināts par izpildījumu.
1925. gadā Mijagi 37 gadu vecumā demonstrēja naha-te princim Čičibu. Jau tad Mijagi paredzēja karatē attīstību Japānā un visā pasaulē. Viņš domāja, ka ļoti svarīgi ir attīstīt tieši Okinavas karatē, kas kā tautas kultūras sastāvdaļa koncentrētā veidā saglabājusies cauri paaudzēm. Tāpēc Mijagi 1926. gadā jaundibināto klubu nosauca par Zinātniski pētniecisko karatē klubu. Tā dibinātāji bija senseji Mijagi Čodžjuns, Hanaširo Čomo (šuri-te meistars), Motobu Čoki un Mabuni Kenva (šito-rju dibinātājs). Šie četri instruktori pēc kārtas mācīja studentiem savas zināšanas. Sančin kata tika mācīta diendienā, tas studentiem palīdzēja attīstīties ne tikai fiziski, bet arī garīgi.
Bieži pēc treniņiem tika pārrunāts par karatē morālajiem aspektiem un samuraja goda kodeksu. Minētais klubs darbojās līdz 1929. gadam.
1927. gadā džudo dibinātājs sensejs Dzigoro Kano apmeklēja Okinavu, pirmoreiz pieņemot tās asociācijas ielūgumu. Ceremonijā, kura tika rīkota par godu sensejam Kano, Mijagi demonstrēja katu, kas ļoti ieinteresēja viesi. Pēc tam tika rādīta arī metienu un tvērienu tehnika. Mijagi vēlāk paskaidroja, cik svarīga ir pareiza elpošana, lai izpildītu visas šīs kustības. Senseju Kano ieinteresēja Mijagi personība, un ar laiku viņiem izveidojās interesanta sarakste.
Trīsdesmito gadu sākumā Mijagi tika lūgts demonstrēt arī citās svarīgās japāņu cīņas mākslu sacensības, to veicināja senseja Kano labvēlība.
(Turpinājums sekos)
Arnis Šauriņš
__________________________________________________________________________________________
Laikraksts “Sports”, 1997. gada 18. decembris