1997. gada 11. decembris — Karatē – nebeidzamais ceļš
“Mēdz notikt tā, ka cilvēks ir dzīvs, bet būtībā viņš sen jau ir miris. Un notikt mēdz,
ka cilvēks tiešām miris, bet mūsu vidū viņš vēl ilgi dzīvo.”
Czans Ke
Godžju-rju pamatlicējam Mijagi Čodžjunam veltītais piemiņas stends 1995. gada Eiropas meistarsacīkšu arēnā.
Higaona saviem skolniekiem usoku-bo (parmatbāzi pēdu kustībām) mācīja sešus mēnešus. Pēc šiem treniņiem viņš lika četrus vai trīs gadus apgūt tikai katu sančin — vingrinājumu, kas sevī ietver elpošanas kontroli un muskuļu sasprindzināšanu. Studentiem nebija atļauts sākt apgūt jaunu katu, kamēr viņi neiemācījās perfektus soļus un kustības, pareizu elpošanu un neattīstīja augstu izturības pakāpi.
Viens no nedaudzajiem, kas spēja izturēt Higaonas skarbos treniņus, bija Mijagi Čodžjuns. Viņi abi savu dzīvi veltīja naha-te cīņas mākslas nostiprināšanai un attīstībai.
1916. gada sākuma sensejs Higaona pēkšņi saslima. Mijagi aizveda meistaru uz mājām un rūpējās par viņu, tomēr sensejs Higaona Kanrio oktobrī 63 gadu gadu vecumā atstāja šo pasauli. Tādējādi naha-te mākslu pārmantoja Mijagi Čodžjuns.
Godžju-rju sākums un attīstība
Sensejs Mijagi Čodzuns dzimis 1888. gada aprīlī Nahā. Viņa ģimene bija dižciltīga, tai piederēja divi tirdzniecības kuģi, kas pārvadāja ārstniecības līdzekļus, importējot tos no Ķīnas, apgādājot valdību un privātos tirgotājus.
Kad Mijagi kļuva 11 gadu vecs, māte viņu aizveda pie karatē meistara Aragaki Rjuko. Viņš trenēja Mijagi galvenokārt ar makivaras, čiši un nigiri-game treniņu tehniku. Tās tika lietotas, lai attīstītu izturību un muskuļus. Sensejs Aragaki iepazīstināja jauno studentu ar savu draugu senseju Higaonu Kanrio.
Lai kļūtu par Higaonas skolnieku, Mijagi vajadzēja pierādīt, ka viņš patiešām apņēmies trenēties un mācīties karatē. Viņš tīrīja un slaucīja māju, ravēja un apkopa dārzu, nesot smagos ūdens spaiņus ar lielu entuziasmu. Skolotājs novērtēja viņa centību. Tolaik Mijagi vēl nebija īsti pārliecināts, vai karatē treniņi un cīņas māksla ir viņa dzīves mērķis, taču ar laiku viņš iemīlēja karatē vairāk par visu pasaulē.
Mijagi Čodžjuna treniņi
Sensejs Higaona Kanrio trenēja savus skolniekus tik smagi un skarbi, ka pat Mijagi ne reizi vien domāja pamest treniņus. Bet tad, kad iestājās augstskolā, viņš jau bija aizrāvies ar karatē mākslu.
Mijagi trenējās ne tikai dodžjo. Viņš katru dienu skrēja no skolas un atpakaļ, lai attīstītu kājas. Dažreiz viņš devās trenēties lejā uz ostu. Tur viņš varēja apsiet platās jostas (obi) vienu galu ap piestātnes lagu, otru — ap savu kaklu. Tad, stāvot stājās, viņš vingrinājās. Jostas pretestība ļāva attīstīt kājas, gurnus, liecoties uz priekšu un atpakaļ. Jūras krasta Mijagi varēja arī trenēties, cilājot akmeņus — daži no tiem svēra gandrīz 100 kg —, stiprinot tvērienu, rokas un muskuļus. Ja kāds no akmeņiem bija pārāk smags, Mijagi diendienā pūlējās, līdz visbeidzot izdevās to pacelt. Mijagi ar to nodarbojās brīvajā laikā — pēc skolas, pirms došanās uz senseja Higaonas dodzo.
Par spīti pārcilvēciskajiem vingrinājumiem, ko Mijagi veica, viņš joprojām uzskatīja senseja Higaonas treniņus par skarbiem un pārak nogurdinošiem. Sančin katas praktizēšanas laikā muskuļi tā saspringa, ka vingrinājumu laikā Mijagi dažreiz zaudēja samaņu.
Kad šie vakara darbi beidzās, Mijagi spēja tik vien, kā “aizvilkties” līdz mājām. Līdz pēdējam novājināts, viņš knapi cēla kājas, turoties pie kāpņu margām, un varēja saļimis nogulēt gaitenī līdz pat nākamajam rītam. Neskatoties uz tik skarbiem treniņiem, Mijagi nezaudēja iedvesmu trenēties karatē. Viņš bija cilvēks ar spēcīgu gribu. Arī skolā Mijagi mācījās labi.
Sensejs Higaona sniedza speciālus norādījumus un instrukcijas katu praktizēšanai. Meistars un skolnieks kopīgi veltīja savu dzīvi naha-te mākslas studijām, praksei un attīstībai. Mijagi trenējās ar senseju Higaonu apmēram 13 gadus, līdz tā nāvei. Tas bija apmēram tikpat ilgs laika posms, kādu Higaona veltīja treniņiem pie meistara Rju Rjuko Ķīnā.
1916. gadā, kad nomira sensejs Higaona, Mijagi devās uz Ķīnu — Fočovas pilsētu Fukienas provincē. Viņš mēģināja atrast vietu, kur atradās meistara Rju Rjuko dodzo un kur bija trenējies Higaona. Tas viņam izdevās.
Atgriežoties Japānā, Mijagi izveidoja četras jaunas katas un astoņas pārņēma no sava skolotāja Ķīnā. Godžju-rju katās mijas spēks (go) un elastīgums (džju), ātrums un lēnīgums kustībās, kas ir šī cīņas veida tehnikas pamats.
Godžju-rju katas — sančin, saifa, seijunčin, šišočin, sanseru, sepai, kururunfa, sesan un suparinpei — ir nākušas no Ķīnas, un daudzas no tām simbolizē budisma pamatprincipus. Piemēram, suparinpei — ķīniešu valodā skaitlis 108 — skaitlis pārveidojas formā 36×3. Skaitlis 36 simboliski ietverts sanseru katas pamatā. Skaitlis 3 simbolizē pagātni, tagadni, nākotni. Savukārt skaitlis 36 tiek aprēķināts kā 6×6. Pirmais sešinieks simbolizē acis, ausis, degunu, mēli, ķermeni un dvēseli. Otrais sešinieks simbolizē krāsu, balsi, gaisu, sajūtu, tausti un taisnīgumu. Sesan nozīmē 13 rokas. Sepai skaitlis ir 18. Tas veidojas no 6×3, kur seši atbilst tam pašam kā sanseru katā. Skaitlis trīs sevī , ietver labestību, ļaunumu un mieru.
Četras katas — gekisai dai iči, gekisai ni, sančin un tenšo — ir relatīvi jaunākas katas, tās izveidojis Mijagi.
Gekisai (lauzt, sadragāt) katas tika izveidotas 1940. gadā. Sančin un tenšo katas ir elpošanas kompleksi, kuru mērķis ir ķermeņa nostiprināšana ar dziļu, lēnu abdominālu elpošanu, pareizi sasprindzinot visu ķermeni. Apgūstot kaut vai vienu no katām, kas ir ļoti grūti, karatists spēj praktiski bez sāpēm izturēt jebkuru rokas, kājas sitienu pa jebkuru ķermeņa daļu bez traumas. Sākumā sančin tika veikta ar atvērtām plaukstām, vēlāk radās variants, izmantojot dūres.
(Turpinājums sekos)
Arnis Šauriņš
__________________________________________________________________________________________
Laikraksts “Sports”, 1997. gada 11. decembris