2001. gada aprīlis — Dzīves gudrība

Visa cilvēka dzīve no sākuma līdz beigām ir cīņa. Mēs cīnāmies ar sevi — ar savām vājībām. Mēs cīnāmies par savu vai tuvinieku veselību. Mēs cīnāmies ar dažādiem dzīves apstākļiem un situācijām, no kurām cenšamies izkļūt mazāk savainoti vai kā uzvarētāji.

Japāņu kauju pieredze un tās ieguldījums atsevišķu kauju teorijā un praksē ar un bez ieročiem ir viens no vissenākajiem un sarežģītākajiem, kas vēsturē dokumentēts. Pietiek apskatīt, cik pazīstami ir tādi japāņu cīņu mākslas veidi kā karatē, džudo, džiu-džitsu, aikido, kendo, kjudo utt. Šīs cīņu mākslas ir seno japāņu cīņu metožu mūsdienu versijas. Senās cīņu mākslas Japānā radās un attistījās ilgstošā laika posmā — šīs tehnikas praktiski lietoja līdz Tokugavas perioda sākumam (līdz 16OO. g.). Vēlāk Japānas pilnīgās izolācijas gadsimtos izveidojās ideāli apstākļi, lai cīņu mākslas pilnveidotu un rūpīgi pārstrādātu.

Cīņu mākslas beigu beigās izveidojās no paaudzes paaudzē nododamu vingrojumu un tehniku sistēmās.

Mūsdienās cīņu mākslu jauno versiju efektivitāti apliecina tas, ka no mazās Japānas minētās cīņas ir izplatījušās pa visu pasauli un daudzos gadījumos ir guvušas virsroku pār vietējām, nacionālajām cīņu metodēm. Japāņu cīņu mākslu metodes praktizē sportā, kā arī pašaizsardzības, policijas un armijas vienību treniņu programmās. Cīņu mākslās cīņu praksi (t,i., ieroči, tehnikas, stratēģija, iekšējā kontrole un spēks) reti uzlūko kā galveno cīņu mākslu aspektu. Cilvēki, kas ir tāli no cīņu mākslām, bieži uzskata, ka cīņu veidu apguve ir domāta, lai ar dūru vai kāju sitienu palīdzību risinātu radušās konfliktsituācijas, īstenībā cīņu veidu mērķis ir neļaut konfliktsituācijai nemaz rasties. Par karavadoni sevi var uzskatīt tas, kas ar mazu karaspēku, nezaudējot savus kareivjus, uzveic skaita un taktikas ziņā spēcīgāku pretinieku. Pašreiz mēs ikviens aizvien vairāk izjūtam, ka vajadzīgas zināšanas drošības sajūtas iegūšanai. Pašaizsardzības iespējas ir atkarīgas no daudzu un dažādu faktoru summas, piemēram, no cilvēka psiholoģijas, no vietas, kur atrodamies, kā ari no cilvēka fiziskās, tehniskās sagatavotības un vēl daudziem citiem.

Šajā rakstā mēs mazliet tuvāk aplūkosim vienu no četriem pasaulē pazīstamākajiem karatē veidiem — Godžju-rju karatē (tulkojumā no japāņu valodas — spēka un elastības karatē skola) un tā garīgo mantojumu. Godžju-rju karatē ietver ģimenes jeb klanu skolu, kurā apkopota daudzu gadsimtu garumā gūtā cīņu pieredze.

Senajām klanu skolām bija raksturīgi, ka līdztekus reālām cīņu tehnikām vajadzēja apgūt garīgās zināšanas, kas traktātu, izteicienu vai “koanu” (mīkla — kā stāsts vai izteiciens, kas ilgās pārdomās ir jāatmin) veidā mācīja karavīriem domāt, salīdzināt ar savu cīņu pieredzi un tādējādi konflikta laikā atrast vispiemērotāko risinājumu.

Tālāk stāstītais ir domāts visiem, kas gatavi cīnīties par sevi, saviem tuviniekiem, draugiem, paziņām. Tas ir domāts mums visiem — karavīriem.

1. Nesagatavots ķermenis nevar kļūt par augstākās gudrības un garīgās pilnības mājokli.
2. Cīņas mākslu var lietot tikai cilvēku glābšanai, nevis lai nodarītu tiem ļaunu. Tikai tas, kurš ar dvēseli aptvers cilvēka dabu, varēs uztvert un apgūt šo mācību.
3. Kamēr tavs ķermenis vesels, kamēr vecums tālu, kamēr tu esi spēju briedumā, kamēr vēl dzīvība tevī, tikmēr visiem spēkiem centies sevi pilnveidot. Kāds labums rakt aku, kad māja jau liesmās?
4. Cilvēks glabā sevī jūras klusumu, zemes troksni un gaisa mūziku.
5. Zināt pretinieka nodomus — tas nozīmē darboties kā dievam.
6. Cīnoties cītīgāk un cītīgāk, es sasniedzu lielo mērķi — sienas, kas ielenca mani, pēkšņi izgaisa kā rasas lāses, kas atspoguļo pasauli.
7. Uzvara un sakāve jau sākusies, kad vēl nav sākts karagājiens, kad vēl nav sākta cīņa.
8. Pirms cīņas ar mani lai viņš izlasa visas grāmatas par kara mākslām.
__________________________________________________________________________________________
Laikraksts “Vēstis skolai”, 2001. gada aprīlis