1998. gada 8. janvāris — Karatē – nebeidzamais ceļš

“Zināt pretinieka nodomus — tas ir darboties kā dievam”
Sun Czi

Godžju-rju nosaukums

Mijagi vecākais skolnieks sensejs Sinzato Dzinans izpildīja katas visos japāņu cīņas mākslas turnīros, kuri tika sarīkoti par godu Hirokito kronēšanai 1930. gadā.
Pēc tam kobudo meistari jautajā Sinzato, kurai karatē skolai viņš piederot. Sinzato nevarēja atbildēt uz jautājumu precīzi, jo tajā laikā nebija vajadzības nosaukt karatē virzienus vārdos. Atgriežoties mājās, viņš par jautājumu pastāstīja Mijagi. Skolotājs padomāja un nolēma, ka cīņas māksla tiešām jānodēvē konkrētā vārdā, lai tas izplatītos pasaulē līdz ar citiem stiliem. Mijagi stilu nosauca par godzu-rju (“cietais un elastīgais”), vadoties pēc tradi­cionālā kempo principiem. Mijagi bija viens no pirmajiem meista­riem, kas savu stilu nosauca vārda.
1934. gadā Mijagi vadīja Bu-toku-hai asociācijas Okinavas nodaļu. Tad desmit mēnešus pēc uzaicinājuma viņš pavadīja Havaju salās, 1936. gadā atgriezās Ķīnā, šoreiz Šanhajā, lai turpinātu studijas ķīniešu cīņas mākslā Sei-bu fiziskās kultūras asociācijā. Tur viņš pavadīja divus mēnešus.
1940. gadā Mijagi radīja katas gekisai dai iči un gekisai dai ni. Viņš radīja arī kātu tenšo kā pret­statu katai sančin.
1940. gadā karatē attīstība iestājās traģisks periods. Otrais pasaules karš Okinavas kaujā paņē­ma daudzu talantīgu skolnieku dzīvības. Mijagi zaudēja savu trešo dēlu Dzunu un vecāko skolnieku Sinzato Dzinans. Mijagi šajā periodā bija pārstājis mācīt karatē.
1946. gadā Mijagi kļuva par Okinavas Izglītības asociācijas direktoru un sāka mācīt karatē Policijas akadēmijā, kā arī savas mājas pagalmā (šajā mājā joprojām dzīvo Mijagi ceturtais dēls). Mijagi, izveidojot godzu-rju, vadījās pēc astoņiem principiem, kuri tika aizgūti no ķīniešu kempo senajiem rakstiem Bubiši.

1. Prātā ir gan debesis, gan zeme.
2. Ķermeņa ritms ir vienāds ar Saules un Mēness ritmu.
3. Rīkojies saskaņā ar laiku un ņem vērā, ka viss mainās.
4. Tehnika rodas tad, kad ap­zinīgā doma klusē.
5- Ieelpas un izelpas princips ir spēks un elastība.
6. Kāju pēdām jāmāk uzbrukt un atkāpties, krustoties un nošķirties.
7. Acis nedrīkst palaist garām pat vissīkākās izmaiņas.
8. Ausīm jādzird viss.

Viņu sauca par kaķi

1929. gadā Mijagi Čodzuns tika ielūgts uz Japānu, kur iepazinās ar izcilo cīņu meistaru senseju Gogenu Jamaguti, kurš bija izveidojis un vadīja karatē klubu Rlcuineiknna universitātē, kas atradās Kioto pilsētā. Vizītes rezultātā viņi abi kļuva labi drau­gi. Pēc Mijagi nāves 1953. gadā īamaguti tika pasludināts par go­džju-rju stila turpinātāju Japānā.
Sensejs Jamaguti jaunība atšķīrās no citiem ar neaptveramu spēku, veiklību un atsperīgumu. Tāpēc starp profesionāļiem ieguva iesauku Kaķis, un patiesi — straujajos uzbrukumos un, plastiski veicot atkāpšanos, viņš šo salīdzinājumu attaisnoja.
Dažus gadus nodarbojoties pie senseja Mijagi, jaunais meistars Jamaguti Japānas valdības uzdevumā tika nosūtīts izlūkdarbībā uz Ķīnu. Tur radās laba iespēja papildināt tehniskās zināšanas cīņas mākslās. Tomēr kādu dienu japāņu spiegs Jamaguti tika notverts. Vēloties izklaidēties un zinot, kas stāv viņu priekšā, ķīnieši piedāvāja sensejam Jamaguti izvēlēties — lodi pierē vai… gladiatoru cīņu. Sensejs izšķīrās par otro iespēju.
Rīta agrumā senseju Jamaguti izveda sasietu cietuma pagalmā, kur atradās milzīgs bambusa krātiņš ar izbadējušos tīģeri. Ātri atraisījuši rokas un kājas, ķīnieši iegrūda gūstekni sprostā un aizcirta tā durvis.
Ap krātiņu sapulcējās liels ziņkārīgo pūlis. Visiem par lielu brīnumu, atrakcija beidzās, tikko sākusies. Tīģeris, ieraugot nelūgto viesi savā krātiņā, atkāpās stūri, dobji rūca, pieglauda ausis un pietupās uz pakaļkājām, gatavojoties lēcienam. Izmantojot tīģera gatavošanos lēcienam, sensejs Jamaguti pats lēca uz priekšu un ar vienu dūres sitienu tīģerim pa degunu notrieca plēsoņu zemē. Sensejs īamaguti tika atlaists brīvībā un ar cieņu pavadīts uz dzimteni. Tur viņš sāka jaunu cītīgu nodarbību periodu, ko pavadīja kalnos, dzīvojot ļoti askētiski un meditējot, pārdomājot iepriekšējo cīņu pieredzi un Ķīnā gūto informāciju.
Būdams ļoti reliģiozs, sensejs Jamaguti nonāca pie “dinamiskā” karatē izveidošanas, savienojot in­diešu un daoistu jogas, dzenbu­dismu un sintoismu. Vientuļnieka dzīve nostiprināja viņa ticību da­bas dievišķajiem spēkiem. Senseja Jamaguti filosofijā tika pārmantoti sintoisma reliģijas pamatpostulāti — cilvēki līdzinās zaļai zālei un cilvēks turpinās visumā.
Iecienītākie senseja Jamaguti vingrinājumi bija “enerģētiskās” katas — sančin, kas domāta elpošanas un aktīvās meditācijas apgūšanai, un tenšo, kas attīsta apļa un punkta sapratni.
Vislielāko nozīmi sensejs Jamaguti veltīja elpošanai (ibuki), kas ir galvenā garīgo spēku (kokju) iegūšanai.
Sensejs Jamaguti aktīvi popularizēja godžju-rju. Viņš izveidoja institūtu Kioto un plānoja karatē ieviest kā sekciju butoku-kai. Šo mērķi viņš sasniedza 1935. gadā, izveidojot godžju-rju organizāciju, kas apvienoja daudzas Japānas skolas. 1950. gadā sensejs Jama­guti pārdēvēja savu organizāciju par Karate-do Godžju-kai, tās galvena mītne atradās Tokijā. 1970. gadā godžju-kai organizācija (AJKG) aptvēra apmēram pusmiljonu cilvēku. Godžju-kai emblēma ir savilktas dūres attēls, kas tika veidots, attēlojot senseja Mijagi roku. Zem rokas ir uzraksts Godžju-rju karatē-do, un šī emblēma tiek uzskatīta par visu godžju-rju virzienu kopējo emblēmu. Go­džju-kai no 1. līdz 5. danam nēsā melnu jostu, no 5. līdz 8. — ar garenisku sarkanu svītru, 9. un 10. dani — tumši sarkanas jostas.

Eiiči Mijazato – senseja Mijagi sekotājs

Sensejs Eiiči Mijazato dzimis 1922. gada 5. jūlijā Okinava, Nahas pilsētā. Viņš kļuva par Mijagi Čodžjuna skolnieku 1938. gadā un palika kopā ar skolotāju līdz viņa nāvei 1953. gadā. Sekojot Mijagi novēlējumiem, Mijazato turpināja vadīt nodarbības viņa vietā Polici­jas akadēmijā.
1957. gadā viņš izveidoja Džundokan, kas tulkojumā no­zīmē “templis pamatlicēja pēdās sekotājiem”. Džundokanā Mijazato joprojām uztur, saglabā un turpina tradicionālo apmācības veidu, kuru iemācījās no senseja Mijagi, un nodibināja Okinavas Godzu-rju karatē-do asociāciju. Viņš trenējās arī džudo un kļuva par Okinavas un Japānas policijas čempionu un ir pašreizējais Okinavas džudo federācijas prezidents.
Labākie Mijazato skolnieki ir Morio Higaona un Teruo Činens. Sensejs Higaona izveidoja Starptautisko Okinavas Godžju-rju kara­tē-do federāciju (1OGKF), savukārt Čeinens vada Džundokana starp­tautisko organizāciju Vašingtonā.
Džundokanā organizācijas emblēma ir G burts, ar kuru sākas godžju-rju nosaukums. Šis burts veido loku, kas simbolizē šī karatē veida nebeidzamo attīstību un cilvēka vēlmi kļūt fiziski un garīgi labākam. Emblēmas uzrak­stu zelta krāsa norāda uz zelta ceļu katra cilvēka paša attīstībā.

Godžju-kai emblēma.

Džundokan organizācijas emblēma.

Latvijas Okinavas Godžju-rju asociācija ir Džundokan orga­nizācijas locekle, tāpēc šo em­blēmu mēs drīkstam izmantot kā krūšu nozīmi, sava karatē veida simbolu.
Sensejs Morio Higaona ir atzīts par vienu no vadošajiem un labākajiem OGKD pārstāvjiem pasaulē. Trenēšanās vienmēr bija viņa dzīves galvenā tēma. Sensejs Higaona no Okinavas uz Tokiju at­brauca 1961. gadā, kad bija 22 gadus vecs. Viņš apguva godžju-rju kopš 14 gadu vecuma pie senseja Mijazato ar tādu degsmi, kāda reti piemīt pat lieliem meistariem.
Pēc 21 treniņu gada viņa dodžjo stundas bija kļuvušas tik po­pulāras, ka sensejs Higaona vadīja četrus treniņus dienā un katrā no tiem apmācīja ap tūkstoti un vairāk skolnieku. Kad viņam radās vairāk darba turpinātāju ārzemēs, sensejs 1979. gadā izveidoja IOGKF orga­nizāciju, kurā patlaban darbojas 45 valstis, aptverot vairāk nekā 50 000 cilvēku.

Brūss Lī – cīņa un kino

Laikraksta lasītājs Eduards Kamps no Rīgas vaicā:
— Pirms neilga laika televīzijā demonstrēja filmu par Brūsu Lī, cik tā ir dokumentāla, un vai tiešām kunfu ir pārāks par karatē? Kā­das ir šo cīņas veidu būtiskākās atšķirības?

Atbild Arnis Šauriņš:
— Redzētajā filmā noteikti ir kāda daļa patiesuma, bet, kā jebkura filma par noteiktu personību, tā atspoguļo režisora vēlmes, kā arī sabiedrības tā lai­ka intereses un “pasūtījumu”. Par Brūsu Lī iznākušas vairākas grāmatas, to skaitā arī paša Brūsa Lī tehnikas demonstrējumu fotogrāfiju albums. Uzņemts daudz filmu, kas dokumentāli stāsta par šo cilvēku ar to ļaužu starpniecību, kas strādājuši, trenējušies kopā ar Brūsu Lī. Viņš ir mācījies ķīniešu cīņas mākslu, ko sauc par viņ-čuņ.  Brūss Lī kļuvis par austrumu cīņu leģendu, pateicoties tam, ka viņš pirmais uz kino ekrāna parādījās kā ķīniešu izcelsmes cilvēks, kurš demonstrēja neaptverama ātruma kustības ar ķermeni un ar nepazīstamiem ieročiem — nunčakiem.
Atbildēt uz jautājumu, kas spēcīgāks — karatē vai kunfu, viennozīmīgi nevar. No vienas puses, karatē ir izveidojies, pateicoties dažām kunfu skolām. Es vislabprātāk atbildētu ar austrumu gudrību: “Nav sliktu cīņas veidu, ir tikai slikti meistari.” Un vēl Č. Mijagi teiktie vārdi: “Ja pareizi nodarbosieties ar dūru cīņu, zināsiet īsto metodi un dvēselē būs liela pacietība, tad pilnību var sasniegt katrs no jums.”
Bruss Lī bija sapratis, ka viens cīņas veids nespēj pilnībā apmierināt tehniskā ziņā, tāpēc ka katrai cīņai ir savi tehniskie ierobežojumi. Brūss Lī apkopoja daudzu cīņas veidu efektīvākos tehnikas elementus un šo cīņas veidu nosauca par Tao džit kun do.
Nesen klajā nākusi cita, jauna mākslas filma, kura man personiski šķiet daudz patiesāka un tuvāka realitātei. Šajā filmā Brūss Lī ir parādīts kā cilvēks ar vājībām, kam pretstatā atainots viņa gara un fiziskais spēks. Bet nesen televīzijā rādītajā filmā redzams cīņas mākslu monstrs, kam nav nekā cita ko darīt, izņemot sevis trenēšanu un dažādu pašmocību izdomāšanu.
Nobeigumā citāts no Brūsa Lī grāmatas “Tao džit kun do”. “Lai saprastu T.D.K.D., vajag atmest visus ideālus, metodes un stilus. Faktiski vajag atmest pat tā koncepciju… Šī grāma­ta tiek veltīta brīviem un rado­šiem cīkstoņiem. Ņemiet to, ko var izmantot, un ejiet uz priekšu!”

P. S. Nākamajā reizē atbilde uz kāda 52 gadus veca kunga vēstuli, kurš vaicā — vai ar karatē vnr sākt nodarboties šajā vecumā, kur un kā to vislabāk sākt.

(Turpinājums sekos)

Arnis Šauriņš
__________________________________________________________________________________________
Laikraksts “Sports”, 1999. gada 8. janvārī