1998. gada 15. janvāris — Karatē – nebeidzamais ceļš

“Cīnoties cītīgāk un cītīgāk, es sasniedzu lielo mirkli — sienas, kas ielenca mani, pēkšņi izgaisa kā rasas lāses, kas atspoguļo pasauli”.
Adzari

Eiropas čempionātā Bejģijā 1995.gadā trešo vietu izcīnīja Aleksandrs Maculēvičs.

Senseja Higaonas organizācijas emblēmā sarkanas krāsas lokveida aproce attēlo kareivja rokas ar savilktām dūrēm, kas gatavas cīņai. Vienādas figūras emblēmas centrā simbolizē harmoniju, in un jan (labais — ļau­nais, sievišķais — vīrišķais, baltais — melnais) mijiedarbību. Sarkanā krāsa norāda uz uguni, kas izsaka godzu-rju pamatideju, būdama vienlaikus gan stipra, gan pade­vīga.

Sensejs Higaona ir slavens ari ar to, ka viņa sarakstītās grāmatas un izveidotā videokasešu kolekci­ja par OGKD palīdz labāk izprast šo karatē veidu daudziem intere­sentiem visā pasaulē.

Godžju-rju Latvijā

Godžju-rju mūsu valstī attīsta Latvijas Okinavas Godžju-rju karatē-do akadēmija (OGKA), kuras vadītājs Romāns Saltīkovs (2. dans) to izveidoja 1990. gadā pēc pirmā starptautiskā austrumu cīnu festivāla Rīga’90, kurā notika iepazīšanas ar šī cīņas veida meistaru M. Sataki. 1991. gadā Māris Abīļevs un Romāns Saltikovs brauca uz Zviedriju, kur iepazinās ar Okinavas meistaru H. Suzuki (7. dans), kurš ir viens no pazīstamākajiem šī stila pārstāvji­em Eiropā.

Godžju-rju karatē-do pašlaik ir vienīgais no karatē veidiem, kurā Latvijā noticis Eiropas čempionāts — 1993. gadā Rīgas Sporta pilī. To organizēja Māris Abi|evs.

Patlaban LOGKA darbojas ap desmit instruktoru, kas vada nodarbības Rīga, Ādažos, Rojā, Kandavā un citur. Asociācijā nodarbojas apmēram 500 cilvēki, sākot no 4 līdz 62 gadu vecumam. LOGKA ir EGKF (Eiropas Godžju-rju karatē do federācija), JGKA (Džundokan Godžju-rju karatē-do asociācija) un JKA (Japānas Karatē asociācija) locekle. Ar asociāciju sadarbojas visas Eiropas valstis, kas attīsta godžju-rju — apmēram 30. No 1993. līdz 1997. gadam Eiropas turnīros iegūtas divas pirmās, trīs otras un 11 trešās vietas.

LOGKA apmācību veic pēc Japānas karatē-do asociācijas izstrādātas programmas. Tās darbību vēro Eiiči Mijazato (10. dans, Okinava). Viņš apmācības procesu veic ar to Okinavas meistaru palīdzību, kuri dzīvo Eiropā, Latvijas treneru atestācija notiek reizi divos gados, kad uz vienu no godžju-rju attīstošajām Eiropas valstīm Mijazato nosūta lielu Oki­navas meistaru delegāciju, kas apmāca un pieņem meistaru pakāpju eksāmenus.

1997. gada nogalē ir izveidota arī Latvijas Godžju-rju karatē federācija, kas apvieno dažādus klubus un turpina iepriekš minētās akadēmijas iesākto darbu. Federācijas prezidents ir Romāns Saltikovs, viceprezidents — Pauls Jurjāns, direktors — Arnis Šauriņš.

Lielākie pagājušā gada sasniegumi Latvijai šajā ciņu veidā ir divas bronzas medaļas astotajā Eiropas čempionātā. No 26 valstīm komandu vērtējumā pēc iegūtajām godalgām Latvija ierindojās 11. vietā. LOGKA ir otra lielākā karatē organizācija Latvijā.

Senseja Higaonas organizāci­jas emblēma.

Vado-rju

Vado-rju — Miera ceļš – ir viens no četriem lielākajiem japāņu karatē stiliem, kuru izveidoja Funakoši skolnieks Hironori Ocuka (1892—1982). Stila emblēmā attēlots balts balodis — miera un harmonijas simbols. Virs baloža redzams frontāls savilktas dūres attēls.

Ocuka pastāvēja to talantīgo un izglītoto japāņu paaudzi, kurai bija lemts pārveidot karatē saskaņā ar jaunajiem dzīves apstākļiem. Ocuka ilgu laiku bija Funakoši tuvākais skolnieks un gandrīz vienmēr pavadīja senseju visos izbraucienos, paraug­demonstrējumos un konferencēs. Cilvēki runāja, ka tieši Ocukarn Funakoši uzticēs savu skolu turpināt. Bet notika negaidītais — atšķiršanās. Izrādās, Ocuka, tolaik būdams sampajs (vecākais skolnieks), kuram bija tiesības pašam vadīt treniņus, pastāvīgajā praksē iekļāva tādu disciplīnu kā brīvo cīņu — bezkontakta cīņas principu, kad dūre vai kāja tika apstādināta dažu milimetru attālumā no cilvēka ķermeņa vai ar to tika vienkārši viegli paplaukšķināts pa ķermeni. Tajos aikos šāds paņēmiens nebija pazīstams. Cīnās notika tikai pilnā kontaktā, par aiz­sargiem izmantojot kendo (bambusa zobeni) un speciālu ekipējumu — ķiveri, krūšu un elkoņu aizsargus un mīkstus cimdus. Ocuka sāka nodar­boties pie Funakoši, kad bija jau pazīstams meistars josin-rju dzju-dzjutsu stilā, bet par savas skolas vadītāju viņš kļu­va 29 gadu vecumā. Viņš pazina sāpes, kādas radīja spēcīgie sitieni un metieni, uz kuriem balstījās josin-rju.

 

Vado-rju krūšu emblēma.

 

Vado-rju herioglifs

1930. gadā Ocuka organizē pirmās neoficiālās sacensības pēc kontaktnoteikumiem Tokijas universitātē, pēc kurām galīgi tiek sarauti kontakti ar Funakoši.

Funakoši vairs negribēja ne dzirdēt par savu labāko skolnieku, neapzinoties, ka sev līdzās cīņas mākslu pasaulē zaudē spēcīgu personību. Ocuka izveidoja savu stilu vado-rju, kas, pateicoties savam saprātīgajamliberālismam, ļoti ātri iekaroja universitāšu zāles un izstūma Funakoši šotokana skolu.

Otrais pasaules karš bija liels trieciens arī karatē attīstībai. Bet nebija sliktuma bez labuma. Na­cionālo jūtu attīstība, kas kļuva par mugurkaulu Japānas kara doktrīnai, ļāva sākt veidot tieši japāņu karatē skolas, bez Okina­vas ietekmes. Par pirmo šādu skolu izveidojās vado-rju — Mie­ra ceļš vai Harmonijas ceļš.

Ocuka bija neliela auguma, kalsnējs, ļoti kustīgs, talantīgs cīk­stonis, drosmīgs reformators un turklāt brīnišķīgs organizators. Viņš saprata — kamēr pie visiem esoša­jiem karatē stiliem darbojas okinavieši, “tukšo roku” māksla diez vai saņems simtprocentīgu palīdzību no valsts puses. 1939. gadā Ocuka pirmais izveidoja īsti japānisku karatē skolu. Tas bija laiks, kad Japānas impērijas ambīcijas bija lielas un Japāna diezgan veiksmīgi cīnījās ar Ķīnu un spēja okupēt gandrīz visu centrālo un ziemeļu Ķīnu. Vienlaikus ar karaspēku pirmajām uzvarām Ķīnā milzīgi palielinājās nacionālās jūtas, tāpēc pirmā japāņu karatē stila izveidošana, kuru turklāt ietekmēja samuraju tradīcijas, lika sagaidīta ar lielu entuziasmu.

Cīņu pieredze Ocukam tajā laikā bija pietiekami bagāta. Viņš gandrīz piecus gadus bija pa­vadījis pie Funakoši — sākumā kā skolnieks, vēlāk kā sampajs (skolotāja aizvietotājs) vienā no centrālajām šotokana zālēm. Līdz tam Ocuka jau bija mācījies josin-rju dzju-dzjutsu, kur ieguva ie­maņas metienu un laušanās tehni­kās. Pamatojoties uz šīm abām sistēmām, Ocuka nolēma izveidot savu karatē koncepciju.

Ocuka pārveidoja platas stājas un cērtošos roku blokus, ko iz­mantoja Šotokan, augstākās stājās un uz ķermeņa pagriezieniem aizvadošos blokos. Tas sākumā kaujas tehnikas ziņā bija objektīvāk nekā Šotokan. Bet pēc Funakoši nāves sāktā Šotokan reforma atkal nostādīja šos stilus atkal vienā līmenī.

Vado-rju no dzju-dzjutsu tehnikas pērņēma ļoti daudz — ātro pārvietošanos, ķermeņu pagriezienu, savienojot ar roku sitieniem galvas rajonā. Katas, protams, Ocuka pārņēma no Šotoka­n, tikai saglabāja to tradicionālos okinaviskos nosaukumus: pinan, naihanti, kusanku, seisan. Ar to, no vienas puses, tika pasvītrota uzticība tradīcijām, no otras, — piederība japāņu tautai.

Karatē – nekad nav par vēlu

Jautājumus Arnim Šaurīņam uzdod kāds 52 gadus vecs rīdzinieks, kurš vēlējās saņemt personisku atbildi. Tāpēc viņa vārdu nenosaucam, bet, tā kā līdzīgas pārdomas, mūsuprāt, varētu rasties ne vienam vien kungam, publicējam gan atbildi, gan fragmentu no vēstules:
“Man ir 52 gadi, un laikam tas ir vecums, kad sāc domāt pārsēti, saitt stāju, pašdisciplīnu, dienas režīmu, normālu atpūtu. Mūsu nežēlīgajā laikā— arī par sevis un ģimenes aizsargāšanu. Domāju, ka labāk vēlāk nekā nekad. Es labprāt nodarbotos ar karatē, jo esmu par to daudz lasījis un dzirdējis, cik radikāli tas izmaina cilvēka dzīvi uz pozitīvo pusi. Es to ieietos sev, savram ķermenim, savam prātam un veselībai. Sakiet, lūdzu, vai ir tādas grupas, kurās ir tikai mana gadagājuma cilvēki? Negribētos ar jauniem, spēcīgiem puišiem trenēties kopā, jo nav vairs tās izturības. Ja ir, tad lūdzu atbildēt— kur un kā varu pieteikties, cik tas maksā un kāds sporta tērps va­jadzīgs?

Atbild Arnis Šauriņš:
— Esmu gandarīts, ka laikraksta “Sports” austrumu cīņas mākslu rubrikai raksta dažāda vecuma cilvēki. Kā jau kādā no turpinājumiem uzsvēru, karatē par cilvēka vecumu sāk runāt 70, 80 gados, taču 50 līdz 60 ir tie, kad karatē mākslā vajadzētu sasniegt garīgo un fizisko spēku kulmināciju. Nav būtiski, kad cilvēks sāk domāt par sevis piln­veidošanu, stāju, pašdisciplīnu, dienas režīmu un atpūtu. Galvenais, lai tiktu sperti soļi mērķa sasniegšanai.

Karatē netiek veidotas speciālas vecuma grupas, jo, trenējoties pēc jostu sistēmas, katram “vispinns jāapgūst burti, un tad var sākt rakstīt vārdus.” Cilvēks sāk ticēt saviem spēkiem tikai tad, kad viņš nodarbojas kopā ar cilvēkiem, kuri kādā jomā ir labā­ki par viņu — fiziski, garīgi spēcīgāki utī. Arī manās treniņu grupās nodarbojas dažādu vecu­mu cilvēki — daudz ir vecumā no 30 līdz 40 gadiem, bet vecākais kungs, kas nodarbojas mūsu godžju-rju) federācijā, ir 63 gadus vecs. Trenējoties kopā, piedaloties dažādos mācību semināros, šāds cilvēks jūtas arvien jaunāks. Vajag tikai gribēt, un tas ir sākums Šim ceļam.

Karatē godžju-rju treniņi pirmdienās, trešdienās un piekt­dienās no pl. 18.30 notiek Rīgā, Lomonosova ielā 1, savukārt otrdienās un ceturtdienās no pl. 17 — Skolas ielā 11, kur iespējams sastapt arī Arni Šauriņu. Papildu uzziņas par iespēju pieteikties nodarbībām pa tālruni 573528.

Savukārt par citām niansēm vislabāk spriest, tiekoties klā­tienē ar kādu no skolotājiem. Uz pirmajiem treniņiem droši var doties visvienkāršākajā sporta tērpā, par tā izvēli turpmākajām nodarbībām būs iespējams uz­zināt jau treniņu grupā.  Savukārt veikalu adreses, kas nodarbojas ar karatē inventāra tirgošanu, regulāri tiek publicētas šajā, nu jau tradicionālajā austrumu cīņas mākslu rubrikā.

(Turpinājums sekos)

Arnis Šauriņš
__________________________________________________________________________________________
Laikraksts “Sports”, 1999. gada 8. janvārī